Pats skaistākais parasti ir mums ļoti tuvu, tikai ne vienmēr mēs spējam to pamanīt... 


1. Naktī mūsu dzīvoklī sākās ugunsgrēks. Paldies Dievam, mūsu ģimene un suns paspēja izskriet ārā. Un te man ienāca prātā baisa doma: bruņurupucis palika dzīvoklī... Acīs sarietēja asaras. Skatos uz suni, bet viņš bruņurupuci tur zobos.

Lūk, tā mans draugs izglāba mūsu kopējo draugu!

2. Šodien veikalā redzēju, kā 9 gadus veca meitenīte savai mammai vairākas reizes lūgusi nopirkt šokolādi. Pēc dažiem "nē" māte tomēr nopirka kāroto saldumu. Meitenīte paņēma nopirkto šokolādi, pagāja man garām rindā pie kases, un iedeva to mazam zēnam, kurš rūgti raudāja. Mamma jautāja meitai, kāpēc viņa atdevusi saldumu zēnam. Meita atbildēja: "Es dzirdēju, kā šī zēna mamma pateica, ka viņiem pietrūkst naudas, kamēr viņa nevar atrast darbu. Līdz ar to viņu ģimene nevar atļauties šokolādes tāfelīti."

Laba sirds jau no bērnības!

3. Pirms pāris dienām pie manis uz frizētavu atnāca vectētiņš. Ģērbies kā 70. gadu dendijs, viņš izskatījās ļoti mīļi. Palūdza viņam nogriezt matus un izveidot skaistu frizūru. Kamēr griezu viņam matus, daudz nerunājām. Pie sevis nodomāju, ka vectētiņš izskatās diezgan pievilcīgs, ņemot vērā vecumu. Parasti šādā vecumā matus griež "īsāk un ātrāk", bet te palūdzis modīgu matu griezumu.
Ceļas kājās, uzvelk brilles un jautā: "Nu kā, labi izskatos?"
Jauniete no blakus krēsla: "Jā, īsts līgavainis!"
Mēs visi sākām smaidīt, bet vectētiņš saka ar aizvainojumu balsī: "Patiesībā, es arī esmu līgavainis!"
Mūsu sejās parādījies iecietīgs smaids, labi, ja saka, ka līgavainis, lai tā butu. Vectēvam jaunība prātā, galvenais, lai pašam ir prieks.
Vectētiņš, piekārtojot matus un skatoties spogulī: "Man šodien ir zelta kāzas!"
Mīļie draugi, man skudriņas noskrēja gar ķermeni.

4. Mamma aizgāja pirms diviem gadiem. Šodien māsa atsūtīja bildi ar tekstu: "Atpazīsti?" Uz bildes cimdiņi, kurus mamma adīja man, bet nepaspēja, viens pirkstiņš palika nepabeigts. Māsa piemeklēja tādas pašas krāsas dziju, uzadīja atlikušo pirkstu un raksta: "Tas tev piemiņai no mammas." Tagad sēžu darbā un rūgti raudu.

5. Mani sauc Liene. Man 25 gadi. Manam bērnam tagad ir 8 gadi, un viņš mācās 2. klasē. Es viņu dzemdēju 17 gados, un man nebija iespējas pabeigt izglītību. Tagad strādāju par konsultanti lielā apģērbu veikalā un pelnu maz. Dēls mācās privātajā ģimnāzijā, dodu pēdējo naudu, lai viņš varētu iegūt labu izglītību. Dēlam bija retorikas stunda, kurā viņam uzdeva atnest uz skolu to, ko viņs mīl visvairāk, un uzrakstīt par to sacerējumu. Kāds bija atnesis bruņurupucīti, kāds suni, viena meitenīte atnesa Apple planšetdatoru un telefonu... Bet mans dēls atveda...mani. Es pat sāku raudāt, kad viņš lasīja savu sacerējumu.

Kaut arī es bieži vien nevaru nopirkt viņam to, ko var atļautes klasesbiedru vecāki, es sapratu, ka viņš mani mīl ne par naudu.

Vakar es piepildīju viņa sapni, mēs nopirkām suni, kaut arī bezšķirnes, taču mīļu un draudzīgu.

6. Man steidzami bija jādodas uz darbu, vīrs kavējās darbā, nācās palūgt brāli pieskatīt 5 mēnešus vecu meiteņu. Atstāju piena maisījumu un visu, kas vien var būt nepieciešams. Pēc stundas ļoti klusi ienācu dzīvoklī, lai nepamodinātu mazulīti. Iegāju istabā un manu acu priekšā tāda bilde: 30 gadus vecais brālis, ieģērbis savu 110 kg smago, trenēto ķermeni tīģerkrāsas segā kā togā, baro ar pudelīti kā ar krūti manu meitiņu. Viņš teica, ka vēlējies sajusties kā Madonna. Tagad man ir iemesls jokiem nākamajiem 20 gadiem!

7. Stāvam ar meitiņu veikalā. Viņai bija 3 gadi. Balts kažociņš, pūkaina cepurīte, zābaki ar pērlītēm. Acis lielas, lielas, vaigi apsārtuši no aukstuma. Īsta princesīte! Te sadzirdēju maza puisēna šņukstēšanu: "Mammu, es gribu tādu meitenīti! Tik skaistu! Es bez viņas nevarēšu dzīvot!" Pasmējāmies ar puisēna mammu. Bērni iepazinās, sadraudzējās. Šogad viņiem būs kāzas.