Anita Stivriņa, Tērvetes dabas parka pasaku bānīša kasiere un gide, intervijā Latvijas Avīzei pauž skaudru viedokli par sezonas darbu veicēju likteni - arī viņai, tāpat kā daudziem citiem sezonas darbu veicējiem, turpmāk būs liegta iespēja bezdarba periodā trīs ziemas mēnešos saņemt bezdarbnieka pabalstu.


Lauki - tukša vieta?

Anitas kundze savā vērtējumā ir skarba:

Rodas iespaids, ka valdība vēlas iznīcināt Latvijas laukus un cilvēkus, kas vēl cīnās, nepamet provinci un strādā. Diemžēl galvenokārt tiek domāts kategorijā “pilsēta”. Lauki ir tukša vieta,”

Anitas strādā AS “Latvijas valsts meži” (LVM). Uzņēmuma pārstāvis Tomass Kotovičs norāda, ka LVM katru gadu algo aptuveni 330 līdz 350 sezonas darbinieku tajās uzņēmuma darbības nozarēs, kur biznesa ciklam raksturīgs izteikti sezonāls raksturs. Tomēr LVM vadība vēl neesot izlēmusi, kā rīkoties turpmāk - maksāt strādniekiem arī par mēnešiem, kad darba nav, vai arī turpināt darbiniekus algot kā līdz šim.

Izmaiņu mērķis - ietaupīt

Iepriekš, lai iegūtu tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu, pēdējā gada laikā bija jānostrādā 9 mēneši, bet no 1. aprīļa tas būs grūtāk - pabalstu varēs saņemt tikai tie, kas strādājuši vismaz gadu pēdējo 16 mēnešu periodā.

Pēc VSAA datiem, laikā kopš 2012. gada 7248 personas jeb gandrīz 4% no bezdarbnieka pabalsta saņēmējiem pabalstu pieprasījuši trīs vai vairāk reižu. Salīdzinoši bieži bezdarbnieka pabalsta saņēmēji esot tieši sezonālo darbu veicēji – zemnieku saimniecībās, ceļu būvē nodarbinātie, mežsaimniecībās, tūrisma nozarē nodarbinātie, informē Latvijas Avīze.

LM aprēķinājusi, ka šādas izmaiņas samazinās bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaitu nākamajos trijos gados par 5,5% jeb 26 500 personām vidēji gadā. Tādējādi varētu ietaupīt ap 7,07 – 8,22 miljoniem eiro gadā.

Laukos jau tā ir ļoti maz darba. Te viss turas uz dažiem uzņēmumiem un zemnieku saimniecībām, kas nodarbina cilvēkus. Vai tiešām kungiem Rīgā grūti saprast, ka, piemēram, visi zemnieki nevar nodrošināt cilvēkus ar darbu cauru gadu. Jaunie brauks projām, viņi vienkārši nevarēs atļauties dzīvot un strādāt laukos. Cilvēki pametīs darbu, jo dzīvot bez ienākumiem trīs mēnešus gadā nav iespējams,” stāsta Tērvetes bānīša kasiere Anita.

Jaunie noteikumi stāsies spēkā 1. aprīlī, kad vairumā nozaru jau būs sākusies jaunā darba sezona. Līdz ar to ar reālām sekām, ko radījušas šīs likuma izmaiņas, sezonas darbu veicēji varētu saskarties, vien šī gada sezonai noslēdzoties vai pat nākamgad.

Arī Anitas kundze uzskata - vienu gadu iekļauties jaunajās normās vēl varētu sanākt. Pagaidām gan kundze pat baidoties spriest, ko iesāks, ja nekas nemainīsies. Kā atzīst Tērvetes bānīša kasiere - ja visi striķi trūks, iepsējams, varētu priekšlaicīgi pensionēties, kas gan būtu ļoti neizdevīgs izmisuma solis.

Sāpīgas izmaiņas arī ceļu būves uzņēmumiem

 SIA “Binders” personāla vadītāja Anda Nemme norāda:

“Šobrīd nevaram pateikt, cik lielu skaitu uzņēmuma darbinieku ietekmēs šie grozījumi likumā, taču jau tagad ir skaidrs, ka vidējā un ilgtermiņā no tā neiegūs ne valsts, ne darbinieki, ne uzņēmums." Viņa uzsver - bezdarbnieka pabalsts arī līdz šim neesot bijis veids, kā noturēt darbiniekus uzņēmumā, tomēr tas noturējis cilvēkus Latvijā. Ceļu būves sezonu nekādi nevarot pagarināt tā, lai strādniekus nodarbinātu visa gada garumā. Kā norāda Nemme, jau tagad esot grūtības nozarē atrast strādniekus, un jaunās izmaiņas vēl vairāk mazinās iespējamo darba ņēmēju motivāciju.

Kritiski izmaiņas likumā vērtē arī biedrība “Zemnieku saeima” (ZSA):

“Latvijā ir ļoti daudz sektoru, kas atkarīgi no šeit raksturīgajiem klimatiskajiem apstākļiem, tāpēc izmantot iespēju pēc deviņiem darba mēnešiem trīs mēnešus saņemt bezdarbnieka pabalstu ir tikai normāli, jo lielāko gada daļu taču iemaksas tiek godprātīgi veiktas,” pauž ZSA priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Lazdiņš redzot divus iespējamos rīcības scenārijus – vai nu darba devējs notur sezonas darbiniekus un maksā atalgojumu visu gadu arī bezdarba mēnešos, vai arī darba ņēmēji periodā, kad nebūs darba un algas, emigrēs no valsts.

“Šīs aspekts, līdzīgi kā izmaiņas attiecībā uz mikrouzņēmumiem, vinjetēm, sociālajām iemaksām, ir tāda kā matu skaldīšana. Tās budžetā varbūt ienesīs nelielas summas, bet jau satracinājušas tautu, turklāt nav skaidrs, kā tas atsauksies uz ekonomiku ilgtermiņā,” domā Lazdiņš.